Nodarbību cikls "Esi gatava dzemdībām un pēcdzemdību periodam" aprīlī - maijā!

LR1 01/07/2019 Līgums ar vecmāti - priekšrocības topošajām mammām

Šodien piedzīvoju godu jau otro reizi paviesoties LR1 raidījumā "Ģimenes studija". Tas bija patiesi saviļņojoši un arī mazliet satraucoši izteikt kaut mazliet savu viedokli starp tik harizmātiskām personībām - divām vecmātēm un ārsti! WOW!
Pirms sarunas manī bija dažādas pārdomas par līgumvecmātes vai līgumārsta plusiem/mīnusiem! Teikšu atklāti - pēc sarunas pārdomas ir vēl lielākas! 
Saliekot šodien sajusto: 
esot topošās māmiņas statusā, ir ļoti saprotams apmulsums un apjukums, tik daudz neskaidru jautājumu...- vajag līgumu vai nevajag? ko tas dos? vai pēc tam nenožēlošu, ka nenoslēdzu? kā lai atrodu SAVU vecmāti? tomēr žēl tērēt tik daudz naudiņu - vai tiešām to vajag? jāslēdz līgums ar ārstu vai vecmāti, jo tāpat vecmāte problēmu gadījumā pieaicinās ārstu? draudzenes dalās divās frontēs - vienas saka "noteikti vajag līgumu", bet otras oponē "mums bezmaksas dzemdības bija fantastiskas!" - kam, lai notic? kā būs man? ā, un vēl jau ir tās dūlas - varbūt man tādu vajag? ko man vajag? 
Kā redzam, topošajai māmiņai un ģimenei nebūt nav viegla izvēle! Tad ko iesākt? Nav vienas atbildes, kā rīkoties un kāda atbalsta komanda nepieciešama! Kādai vajadzēs gan līgumvecmāti, gan partneri, gan dūlu, kāda gribēs divatā ar līgumvecmāti, kāda gribēs partneri un vecmāti, kādai drošības sajūtai pietiks tikai ar dūlu, bet kādai pietiks tikai ar sevi un dzimstošo bērniņu   Mēs visas esam TIK dažādas! Katra topošā māmiņa ir unikāla! Katra vecmāte ir unikāla un neatkārtojama!
Ja Tev, topošā māmiņ, ir apjukums vai nesaprašana, kas Tavai "iekšējai vilcenei" nepieciešams - tici - tikai viena vienīga atbalstoša saruna, profesionāla ieklausīšanās palīdzēs Tev pašai SEVĪ rast patieso atbildi! Izrunā savas pārdomas ar psihologu, psihoterapeitu vai dūlu un Tu zināsi, kas nepieciešams tieši Tev! 

«Kā dzīvojam, tā dzemdējam — liela taisnība tajā ir»

«Kā dzīvojam, tā dzemdējam — liela taisnība tajā ir»
Elīna Lāce
Martā ik gadu daudzviet pasaulē norisinās Dūlu nedēļa. Arī dūla Jana Biezā 20. martā Talsos par godu šim notikumam piedāvās jaunajām māmiņām noklausīties nodarbību «Profesija «Mamma»», bet vēl pirms tam tikāmies uz sarunu par šķietami nekad neizsmeļamo tematu: dzemdībām. «Man ir sāpīgi dzirdēt, cik salauzta var būt sieviete pēc dzemdībām,» Jana atzina. Viņas pieredze liecina, ka sieviete pat 90 gadu vecumā mēdz atcerēties, kā jutās šajā notikumā.
Atgādināšu, ka dūla ir sieviete, kura palīdz citai sievietei grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. «Dūlas ir dažādas, bet man grūtniecības laikā ļoti patīk vadīt nodarbības jaunajiem vecākiem, lai pārrunātu, kas viņus sagaida. Mazliet cenšos noņemt rozā brilles, sevišķi tiem vecākiem, kuriem gaidāms pirmais bērniņš, jo ir ļoti lielas ilūzijas. Īpaši cenšos rosināt tētus piedalīties nodarbībās. Uzsveru, ka dzimst ģimene: tētis, mamma un bērniņš! Dzemdības — tā ir viena, divas, trīs dienas —, bet jārēķinās, ka arī pēcdzemdību periods ir sarežģīts un grūts, un ir tik svarīgi, lai vīrietis apzinās, ka sieva tiks viņam zināmā mērā paņemta nost. Priekšā ir milzīgas pārmaiņas visai ģimenes struktūrai.
Grūtniecības laikā pie manis nāk klientes, lai parunātos par to, kas kurai svarīgs. Diezgan ātri atklājas tas, kas nomāc visvairāk. Ja ir kādas bailes vai neatrisinātas lietas jebkurā attiecību frontē, tas viss izpaudīsies arī dzemdībās! Ja manī ir bažas par citām lietām, būs grūti sakoncentrēties uz dzemdību procesu. Kā dzīvojam, tā dzemdējam — liela taisnība tajā ir. Cik saspringtas, cik kontrolējošas esam? Nevaram gaidīt, ka dzemdībās pēkšņi spēsim atvērties,» Jana neslēpj.
Viņa māca klientēm arī atpazīt emocijas. Pieredzēts, ka kliente sākotnēji apgalvo, ka viņai ir šausmīgi bail no dzemdībām, bet pēc nodarbības atzīst, ka patiesībā viņai ir bail no tā, ka bērniņš varētu piedzimt slims. «Varbūt citai ir bail, ka ar viņu pašu kaut kas var notikt, vēl kādai ir sevis žēl par to, ka tik ļoti sāpēs, ir bailes no bezpalīdzības, ka no priekšā stāvošajām sāpēm nebūs iespējams izvairīties, ir bailes, vai vīrs spēs būt klāt un atbalstīt, un bailes par to, kāda būs turpmākā dzīve! Ļaujot sievietei runāt un uzdodot uzvedinošus jautājumus, nonākam līdz problēmas saknei. Uzreiz kļūst vieglāk! Kad zini, kas īsti tevi nomāc, tu vari situāciju risināt! Nereti daļa no risinājuma jau ir tā, ka tu nosauc bailes vārdā, «izvem» tās emocionāli ārā, un jau spēj sevi nomierināt, konstatējot, ka tavs sliktākais scenārijs visdrīzāk nepiepildīsies, jo daudzreiz bailes nav racionālas,» pamanījusi Jana.
Dzemdību laikā dūla
ne vien emocionāli atbalsta sievieti, bet arī skaidro notiekošo, jo diemžēl ir slimnīcas, kur šī daļa joprojām tiek izlaista. «Vēl pagājušajā nedēļā biju zīdīšanas konsultācijā, kur sieviete atzina, ka ir cietusi no emocionālās vardarbības, kas izpaudās kā nerunāšana ar viņu, nepaskaidrošana. Nerunājot, neievērojot elementāru laipnību, var rasties traumatiska dzemdību pieredze, no kuras varētu izvairīties, ja sievietei vienkārši tiktu izstāstīts, kas ar viņu notiek! Ja es esmu sievietei līdzi, visu laiku stāstu, ko mediķi šobrīd dara un ko plāno darīt, ja ir iespējams to paredzēt, atgādinu sievietei, ko par šo tēmu esam iepriekš runājušas, iedrošinu sievieti pajautāt, kāds ir tālākais plāns.
Piedalos arī akūtās un plānotās ķeizargrieziena operācijās, kur tāpat vajadzīga skaidrošana, informēšana, iedrošināšana. Trauma parasti rodas tad, ja nezinām, kas ar mums notiek, jo tad mūsu iztēle kolosāli strādā negatīvā virzienā,» pieredzējusi Jana.
Ja dzemdētājas un vecmātes uzskati atšķiras, viņa cenšoties spoguļot abas puses: «Vecmāte nevēlas, lai tu mainītu pozu, jo viņai šķiet, ka tā bērniņš nāk labāk, vai ne, vecmāt?» vai «Tu centies pateikt, ka nevēlies lai tev veic iegriezumu?» Tad sieviete ir tā, kura to pasaka skaļi, un vecmāte to dzird, citādi bieži vien sieviete aizver muti un ciešas. Otrajās, trešajās dzemdībās varbūt viņa jau ir spējīga to izdarīt pati, bet ne pirmajās. Tāpēc mana sāpe pārsvarā ir par pirmajām dzemdībām. Arī statistiski dūlas vairāk tiek nolīgtas uz atkārtotām dzemdībām, jo ir sabojāta pirmā dzemdību pieredze, un tad ir daudz darba jāiegulda atkārtotās dzemdībās, ja sieviete uz tām vispār saņemas,» nopūšas Jana.
Šogad Latvijā Dūlu nedēļas moto ir «Lielās pārmaiņas». «Dzemdības ir tāds dzīves notikums, ko atceras vēl sirmā vecumā, pie tam — nevis tikai faktus un praktiskas lietas, bet arī sajūtas un emocijas. Runāju ar sievieti, kurai ir gandrīz 90 gadu, un arī viņa ļoti spilgti joprojām atceras savas dzemdības! To apzinoties, gribas vēl vairāk sievietes iedrošināt domāt par to, cik milzīgas pārmaiņas dzemdības nes. Runa nav tikai par bērna dabūšanu ārā no punča! Cik daudz emociju sevī ietver gan dzemdību diena, gan pēcdzemdību periods! Cik ļoti svarīgi būtu apzināti gatavoties visam priekšā stāvošajam!» spriež Jana.
Visu dzīvi sieviete mēdzot
atcerēties, piemēram, bezpalīdzību, neziņu un nedrošības izjūtu dzemdībās. «Jāsaprot gan, ka neviena vecmāte negrib dzemdētājai nodarīt pāri! Ja viņa kaut ko darīja, tad viņai bija savi apsvērumi, motivācija vai labā doma. Ja mēs spējam ieraudzīt to labo motīvu, ir daudz vieglāk notiekošo pieņemt, nevis domāt, ka otrs ir tīši darījis tev pāri un gribējis, lai tev ir grūtāk,» skaidro Jana. Viņa saskārusies ar gadījumu, kad sievieti gadu turpina urdīt jautājums, kāpēc vecmāte viņu tik ilgi «mocījusi», nevis uzreiz taisījusi ķeizargriezienu, redzot, ka bērns ir sapinies nabassaitē. «Bet vecmāte nevar redzēt, kas notiek ar nabassaiti! Nevienam ārstam nav burvju spējas, kas ļauj redzēt, kas īsti sievietes vēderā notiek! Sievietes bieži vien krietni pārspīlē medicīnas iespējas. Viņām šķiet, ka ārsti visu var redzēt un paredzēt. Un arī šīs sievietes gadījumā vecmātei bija labais motīvs — dot iespēju viņai piedzemdēt dabiski! Ķeizargrieziens ir ļoti sarežģīta operācija ar augstu komplikāciju risku. Tas nav kā attaisīt rāvējslēdzēju un izņemt bērnu! Jebkurš mediķis tomēr centīsies atļaut bērnam piedzimt dabiski, un tas ir tikai apsveicami. Uz visu var skatīties dažādi. Dzemdības ir dabisks, bet totāli neparedzams process, un ar to ir jārēķinās. Jāmācās ļauties, ka var notikt jebkas, un jāmācās pieņemt situāciju. Tas sagādā vislielākās grūtības mūsu laikmetā, kad visu varam paredzēt, noteikt, nokontrolēt un ierakstīt plānotājā. Jo vairāk ienāk dažādas tehnoloģijas, jo grūtāk atgriezties pie dabīgā un primitīvā, kas ir vajadzīgs dzemdībās,» secina Jana.
Tāpēc ir tik svarīgi gatavoties, iet uz kursiem, lasīt, vērtējot izlasīto, un noteikti piestrādāt pie emociju atpazīšanas un apzinātības praktizēšanas, fiksējot pašreizējo mirkli un esot kontaktā ar sevi. «Iet pa ielu un, nevis domās klīst pa darāmajiem darbiem, bet piefiksēt, kā pāri galvai pārlaidās baloži vai kā es tikko iekāpu peļķē, kas liecina, ka nāk pavasaris. Būt šeit un tagad! Nedarīt divas lietas vienlaikus — ja ēdu, tad tiešām baudu ēdienu! Apzinātība palīdz dzemdībās just, kas ar mani šobrīd notiek, kas man ir vajadzīgs. Spēja atpazīt emocijas ļauj sievietei ļauj nosaukt vārdā, kas viņā notiek: «Es tikko ļoti nobijos!», «Es negribu vairs te būt!», «Man sevis kļuva žēl, es gribu mājās!» Emociju palaišana ārā palīdz pat tad, ja situācija nav risināma,» zina teikt Jana.
Viena lieta ir «ravēt taku»,
noskaņojoties uz dzemdībām, bet otra lieta — gatavošanās pēcdzemdību periodam. Pirmajās stundās pēc dzemdībām dūla var būt sievietei blakus — palīdzēt sākt mazuļa zīdīšanu, pārrunāt visu tikko pārdzīvoto, censties saprast, ko sieviete ir izjutusi, un izmantot mirkli, lai iegūtu atbildes, ja kaut kas palicis neskaidrs.
«Nodarbībās mammas interesējas, kā bērnam pareizi dupsi nomazgāt, kā pareizi pacelt un nēsāt… Tad es saku — tas viss ir štrunts, salīdzinot ar to, ka pēc bērna piedzimšanas tu mēģināsi saprast, kā vispār funkcionēt un kā jaunajā situācijā dzīvot tālāk! Sevišķi pirms pirmā bērniņa piedzimšanas svarīgi apzināties to, ka tava iepriekšējā dzīve tajā brīdī — lai cik tas smagi skanētu — nomirs! Ar to neviens nerēķinās, ka zudīs tas, kā esi dzīvojis līdz dzemdību dienai, — ar savu rutīnu, elementārām rūpēm par sevi, brīdi vienatnē, kas iepriekš šķitis tik pašsaprotami. Tas var būt ļoti smagi. Traumējošs moments sievietei var būt jau pirmā bērna dzīves diennakts — tikko piedzimis kāds, kuram tu mazliet esi verdzībā! Tev jābūt gatavai pastāvīgi atsaukties viņa vajadzībām! Un viņš nemācēs pagaidīt! Bieži dzirdu mammu atzīšanos: «Es gribētu bērniņu kādam uz laiku atdot…» Kāpēc nereti zīdīšana beidzas visai drīz? Tieši tādēļ, ka tā ir iespēja mazliet atdalīties no bērna. Zīdīšanas problēmas reti rodas fizioloģisku iemeslu dēļ — biežāk mammai no zemapziņas spraucas atklāsme: «Es nebiju gatava, ka viņš tik daudz no manis paņems. Viņš pilnībā ir nozadzis manu dzīvi, bet es to negribu!» Ir labi spēt to godīgi pateikt un meklēt atbalstu līdzcilvēkos. Labā ziņa ir, ka tu pamazām pierodi pie jaunās dzīves,» apliecina Jana.
«Dzemdības ir kas tāds, kas izmaina sievietes dzīvi ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā. Dažreiz sieviete, kura pa dzīvi iet nepārliecināti, piedzīvo ļoti spēcinošas dzemdības, un arī dzīvē tālāk var aiziet krietni varošāka, spēcīgāka un noticējusi saviem spēkiem. Pēc grūtām dzemdībām bieži sievietes pārstāsta savu pieredzi, un es saku: «Mēs nevaram izmainīt to, kādas bija tavas dzemdības. Tajās bija tik daudz kā grūta, tomēr — vai ir kas tāds, ko tu vari no tā visa paņemt sev līdzi kā ieguvumu?» Pirmā reakcija mēdz būt: «Es tur neko labu neredzu. Tas bija šausmīgi. Gribu to aizmirst!» Bet uz šo pieredzi ir iespējams paskatīties mazliet citādāk. Ja tev kāds pirms dzemdībām būtu teicis, ka būs jāiztur tas, tas un tas, tu teiktu: «Nē, es to nevaru!»! Tagad tu esi pieredzējusi, ka spēj izturēt daudz vairāk, nekā šķiet. Vai nākamreiz, dzīvē sastopoties ar grūtībām jebkādā jomā, varētu paņemt šo kā resursu: «Ja es varēju paveikt to, kur likās, ka ir sasniegta manu spēju galējā robeža, tad es varu jebko dzīvē izdarīt!»? Iespējams, ka vīrs tagad skatās uz tevi citām acīm, un dzemdību pieredze ir jūs satuvinājusi. Jā, ir jāpārstrādā emocijas, tomēr kaut ko labu tajā visā ir iespējams atrast un paņemt no grūtuma spēku!
Ir vērts gatavoties gan dzemdībām, gan pēcdzemdību periodam, lai pat sirmā vecumā mēs varētu pateikt: «Tas bija sasodīti grūti, bet es izgāju tam cauri un varu to tagad atcerēties bez sažņaugtas sirds.»,» iedrošina Jana.

Par naudu nopirkt laipnāku attieksmi? Par līgumvecmātēm.

Esmu dūla (praktizējoša dūla apmācībā), un viens no maniem darba uzdevumiem ir atbalstīt sievieti dzemdībās. Dodos līdzi sievietei uz dzemdību nodaļu, kad dzemdības ir sākušās, atbalstu viņu emocionāli, praktiski, informatīvi un fiziski. Katrā šādā pieredzē, protams, ceļi krustojas arī ar vecmāti.

Šoreiz vairāk gribu vērst uzmanību tam, nevis ko es, kā dūla daru, bet kāda jēga no līgumvecmātes. Kamdēļ man svarīgi to rakstīt? Jo pazīstu vairākas tiešām fantastiskas vecmātes, kuras savu darbu darīs tieši tikpat atbildīgi un iejūtīgi kā ar līgumu, tā arī bez tā. Ar šo vēlos izskaidrot, kas ir tas būtiskais, ko sniedz līgums ar vecmāti un kliedēt nepareizo priekšstatu, ka slēdzot līgumu tu nopērc labāku attieksmi un iejūtību, kuru citā gadījumā no šīs vecmātes nesaņemtu. Tās vecmātes, kuras es pazīstu, un kuras slēdz līgumus, būs tieši tikpat mīļas, iejūtīgas, atbalstošas un profesionālas arī tad, ja vienkārši gadīsies viņas maiņā, bez noslēgta līguma. Otrs iemesls kamdēļ šo rakstu – nereti sieviete izsapņo burvīgu dzemdību plānu, dabisku ritējumu, bez medicīniskām manipulācijām utt., bet neparūpējas par to, lai visu izsapņoto saņemtu. Nepietiek tikai ar ideālā dzemdību plāna uzburšanu, apzinātu gatavošanos tam, bet jāparūpējas arī par atbalsta personām, ar kuru palīdzību iespējams izsapņoto realizēt.

Tad kāpēc slēgt līgumu?

Topošā māmiņ, vai tu apmeklē frizieri? Lielākā daļa noteikti to dara! Vai katru reizi ej pie cita friziera un pēc principa – kurš būs šodien brīvs pie tā ieskriešu nogriezt matus, nokrāsot vai ielikt keratīnu?! Kādas no jums varbūt tā dara, bet tomēr lielākā daļa sieviešu frizieri rūpīgi izvēlas gan pēc savas personiskās pieredzes, gan smalki izjautājot draudzenes, gan noskaidrojot friziera darba stilu un profesionalitāti! Vai ne tā? Tad vai būtu loģiski, ja sievietes dzīves Lielāko notikumu – dzemdības, mēs uzticētu nejaušai sakritībai, nevis rūpīgi veiktai izvēlei? Hmmm…par to der padomāt un it īpaši tādos gadījumos, ja vēlies piedzīvot savas dzemdības apzināti, gatavojoties tām un uztverot kā ļoti būtisku pagriezienu Tavā dzīvē un brīnišķīgu sākumu bērniņa dzīvei!

Reiz kādai vecmātei jautāju: "Kā Tev labāk patīk strādāt – ar līgumu vai bez?"  Viņa uzreiz atbildēja: “Protams, ka ar līgumu! Varu vismaz pāris reizes šo sievieti satikt, vismaz mazliet viņu iepazīt, varam izrunāt, KĀ viņa grib dzemdēt, kas viņai svarīgs!” Un lūk, šeit ir pirmā atbilde kamdēļ līgums ar vecmāti var būt palīdzošs: jau pirms dzemdībām Tu vari ar vecmāti tikties, redzēt un sajust viņu, iepazīties, izrunāt visu, kas Tev svarīgs, vari izstāstīt  savu pieredzi, bažas, bailes, vēlmes, gaidas – it visu, kas Tev svarīgs, it visu, kas nejauši iešaujas prātā – ik viena saņemtā atbilde dos Tev MIERU. Tu vari pārrunāt, ko īpaši nevēlies (piemēram, ja nav nepieciešamība, lūdzu ļaut augļūdeņiem pārplīst pašiem), ko īpaši vēlies (piemēram, vēlos lai man ļauj izvēlēties dzemdību pozu, ja medicīniski tas ir iespējams). Ja dodies uz nodaļu, kad dzemdības jau ir sākušās, kad nāk kontrakcijas un grūti loģiski padomāt, var būt samērā sarežģīti šādā brīdī vecmātei izklāstīt savas vēlmes vai izrādīt savu gatavību dzemdēt tā, kā esi izsapņojusi. Vecmātei arī ir vieglāk strādāt ar sievieti, kuru viņa kaut mazliet pazīst.

Par to, lai dzemdību darbība ritētu savu gaitu, lai sāpe nāktu un kļūtu arvien garāka un biežāka, ir atbildīgs mīlestības hormons oksitocīns. (vairāk par oksitocīnu: https://svetiba.blogspot.com/2015/06/milestibas-hormons-oksitocins.html ). Oksitocīna izdales traucēklis ir adrenalīns, kurš izstrādājas, ja jūtam bailes, neziņu, stresu, nemieru u.tml. Ja oksitocīns neizdalās vai izdalās nepietiekami, dzemdību darbība kļūst gausāka vai pat apstājas pavisam, mediķiem nākas stimulēt ar mākslīgo oksitocīnu, kurš savukārt sāpi dod asāku, stiprāku un ar mazākiem starplaikiem. Līdz ar to – ja dodies uz nodaļu un Tevi uztrauc, kura gan būs dežurējošā vecmāte?, kāda viņa būs?, vai būs laipna attieksme? utt., automātiski bremzējas dzemdību darbība. Protams, arī tad, ja vecmāte ir nolīgta un zināma, stress var parādīties, bet viennozīmīgi tas būs krietni zemāks nekā tad, ja nezināms ir pilnīgi viss. Tātad, otrā atbilde, kādēļ līgums ar vecmāti var būt palīdzošs – nav lieka stresa, kāds slimnīcas personāls Tevi sagaida, līdz ar to oksitocīna izdale netiek būtiska bremzēta, dzemdību darbība rit mierīgāk.

Iztēlojies – Tu ierodies nodaļā pl.5 no rīta. Tevi sagaida vecmāte, ar kuru uzreiz Tev izveidojas ciešs kontakts, uzticēšanās un rodas drošības un miera sajūta. Atnāk pl.8 un šī Tava uzticības persona dodas prom, jo nāk nākamā maiņa… Jā, arī nākamā vecmāte var būt ļoti jauka, bet tas atkal nozīmē pārslēgšanos, neziņu, stresu, jaunu attiecību veidošanu, līdz ar to oksitocīna izdale tiek patraucēta. Tātad, trešā atbilde – Tu zināsi, ka visu dzemdību laiku Tev ir viena un tā pati vecmāte – Tava uzticības persona, Tev nebūs lieki jāuztraucas par nākamo maiņu!

Visi šie trīs minētie iemesli pēc būtības ir par vienu un to pašu – par attiecību veidošanu jau pirms dzemdībām, lai Lielajā dienā Tu varētu koncentrēties tikai uz dzemdībām un netērēt savu enerģiju uz kaut ko citu!

Slēdzot līgumu ar vecmāti ir arī daži mīnusi, ar kuriem būtu jārēķinās. Nereti esmu dzirdējusi, ka sieviete pēc dzemdībām atzīstas, ka jūt vilšanos par sadarbību ar vecmāti. Nē, ne jau tāpēc, ka vecmāte būtu izdarījusi ko nelabu, bet tamdēļ, ka sieviete bija iztēlojusies, ka ar līgumvecmāti būs vieglāk, mazāk sāpīgāk dzemdēt, vai, ka šī vecmāte būs ar viņu nepārtraukti, masēs muguru vai mīļos un čubinās! Tātad – svarīgi ir smalki izrunāt ar vecmāti, ko Tu no viņas sagaidi un vai tas ir tas, ko viņa var piedāvāt! Ja Tev gribas, lai visu laiku kāds ir klāt, varbūt vērts apsvērt domu arī par dūlas klātbūtni?! Katrai atbalsta personai ir savas funkcijas – partneris nodrošinās vislielāko oksitocīna izdali ar savu klātbūtni vien, vecmāte īpaši rūpēsies, lai bērniņš tiktu sagaidīts sveiks un vesels, savukārt, dūla būs nomodā par māmiņas vajadzībām. Svarīgi ir apzināties, ko un no kura Tu prasi, lai vēlāk nebūtu vilšanās sajūtas! Ja salīdzinām dzemdības ar maratonu, atceries – lai cik forši tas būtu, ka skrienot maratonu Tev ir atbalstītāji, līdzjutēji, uzmundrinātāji, vai pat kāds, kurš paskrien blakus un elpo ar Tevi vienā ritmā – maratons ir jānoskrien Tev pašai… Lai kādas būtu Tavas atbalsta personas (partneris,vecmāte, dūla), novēlu Tev drosmi atcerēties, ka galvenais darbs ir jāveic Tev pašai! Tu to vari!!!

Otrs mīnusiņš – tas ir maksas pakalpojums un var šķist pārāk nevajadzīgi tērēties par to, ko var saņemt bez maksas. Tas ir jāizvērtē katrai sievietei un pārim individuāli – uzdod sev jautājumu, kā vēlos piedzīvot savas dzemdības, kā vēlos tajās justies, kas man būtu jādara, lai to saņemtu?! Izvērtē prioritātes – jauni, moderni rati vai atbalstoša dzemdību vide?! Tas ir katrai ģimenei pašiem jāizvērtē!

Trešais – ir jāatrod sava vecmāte, jāsajūt vai viņa ir Tava, jo ne visās slimnīcās ir vecmātes, kuras slēdz individuālos līgumus, un ne visās slimnīcās ir vecmātes, kuras atbildīs Tavām vajadzībām – jāvelta laiks un resursi, lai atrastu SAVU vecmāti!

Gadījumos, kad dzemdības prasa īpašu gatavošanos – piemēram, ja vēlies dzemdēt bērniņu tūpļa guļā, vai, ja vēlies dzemdēt pēc piedzīvota ķeizargrieziena, vai iepriekšējā dzemdību pieredze bijusi emocionāli vai fiziski traumatiska u.tml. situācijās, īpaši iesaku apsvērt domu par līgumu ar vecmāti vai pat ārstu. Šādos gadījumos personāla attieksmei un drošības sajūtai būs īpaši liela loma, lai iecerētais izdotos!

Protams, protams, protams, arī BEZ līgumvecmātes IR iespējams piedzīvot fantastiskas un atbalstošas dzemdības! Ir nodaļas, kurās - brauc pie kuras gribi un visas labas un mīļas! Šo rakstīju, lai veicinātu sapratni, ka par naudu ne vienmēr tiek pirkta tikai laipnība, bet tā Tu parūpējies par jau iepriekš izveidotām attiecībām! Kā arī gadījumos, ja skaidri zini, ko vēlies un Tev ir zināmas prasības, ko sagaidi no dzemdībām, arī tad vēlams piesaistīt līgumvecmāti! 

Dzemdību fiziskās sāpes ātri aizmirstas, bet Tavas emocijas un sajūtas būs dzīvas vienmēr! Pēc dzemdībām vairs nesāp ķermenis, bet var sāpēt emocijas! Parūpējoties par atbalsta personām, Tu vari parūpēties, lai katru gadu Dzimšanas dienā skatoties pulkstenī Tu ar smaidu varētu atcerēties, ko darīji Lielajā dienā šai stundā, šai mirklī!

Gods būt dūlai,

Jana

Šeit mazliet par to, kas svarīgs gatavojoties dabiskām  dzemdībām: http://janabiezaa.mozello.lv/blogs/params/post/1122194/dabisku-dzemdibu-iespejama-recepte

 

 

 

 

Par zīdīšanu. Krūšu galu aizsargi – glābiņš vai posts?

Nereti saņemu zvanus no jaunajām māmiņām par zīdīšanas problēmām. Bieži vien stāsti ir ļoti līdzīgi – “Esam mājās jau nedēļu, viss it kā ir labi, bet mazliet problēmas ar zīdīšanu. Slimnīcā mazais ne pa kam neņēma krūtsgalu (vai krūtsgali sāka palikt jūtīgi) un slimnīcas personāls, (protams, labu gribot un vēlot :) ), ieteica krūšu galu uzmavas! Bet tagad jūtu, ka paliek arvien grūtāk un vai būtu iespējams mēģināt zīdīt bez tiem?!” Protams, ka mēģinām un, par laimi, itin bieži tas arī izdodas, bet tas ceļš nav viegls – tas prasa gan pacietību, gan spēku, gan ticību, ka izdosies, jo ir taču tik patīkami vienkārši piekļaut mazulīti sev klāt un zīdīt, nevis likt plastmasas uzgali, to ieriktēt, noturēt un sekot līdzi vai tas mazuli nesmacē vai neslīd nost! Prieks par mammām, kuras meklē atbalstu, bet cik ir mammu, kas nepiezvana un, iespējams, jau pēc nedēļas vai divām ir spiestas sākt piebarot mazuli ar maisījumu?!

Jā, dažreiz šie uzgaļi var būt patiesi noderīgi un lietderīgi, bet šie gadījumi ir patiesi reti! Tas ir gadījumos, kad krūtsgala forma ir pavisam plakana (nereti, gan sievietēm ar ne tik izteiktiem krūtsgaliem tiek uzstādīta diagnoze – plakans, nez vai sanāks zīdīt…) vai arī gadījumos, kad krūtsgals ir ievilkts (kā bedrīte uz iekšu), kā arī gadījumos, kad bērniņš piedzimis priekšlaikus! Bet arī šie gadījumi ir tiešām jāapsver pirms tiek uzlikts uzgalis! Ja krūšu gali ir savainoti, tad vispirms ir kārtīgi jāpiestrādā pie pareiza satvēriena un tad domāt, vai uzgalis būs palīdzošs kamēr krūtsgali apdzīst.

Kāpēc uzgaļa lietošana var būt neefektīva un var veicināt ātrāku zīdīšanas beigšanos?

*kad mazulis pareizi zīž krūti, tas PLAŠI atver mutīti, aptver areolu (brūno ādu ap krūtsgalu), krūtsgals ir dziļi mutē, bērna žoklītis (smaganas) spiež uz piena krātuvītēm un pieniņš šļācas mutē. Tas ir tā saucamais platais satvēriens. Kad bērnam jāmācas zīst uzgalis, satvēriens ir….ŠAURS – līdz ar to pareiza zīšanas tehnika tiek pilnībā nojaukta;

*mazulis ar uzgali nereti nespēj izzīst pietiekami daudz pieniņa, jo zīšanas tehnika nav efektīva – līdz ar to māmiņas bieži piedāvā arī otru krūti un tad jau sākas jaunas likstas – pastāv iespēja, ka bērns no abām krūtīm saņem tikai sākotnējo pienu un ne no vienas netiek līdz dziļajam, treknajam pieniņam, kas savukārt tālāk rezultējas kā salātzaļa, putaina vai gļotaina vēderizeja, vēdersāpes un iekaisis dupsis (šeit par to vairāk, kamdēļ svarīgi izēst vienu krūti: http://lv.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=showpage&pid=619 )

*ar uzgali zīšanas tehnika nav efektīva, līdz ar to mazulis nepietiekami nodod krūtīm signālu ražot pienu – krūts ražo pienu pēc principa: lielāks pieprasījums=lielāks piedāvājums; mazāks pieprasījums=mazāks piedāvājums. Pieprasījumu veido 2 faktori – krūtsgals tiek stimulēts, piena krātuvītes tiek efektīvi iztukšotas! Ja zīšana nav efektīva un pieprasījums nav gana, rezultātā  ar laiku samazinās piena daudzums, bērna svars palielinās nepietiekami, jāsāk piebarot…

*ar uzgali pastāv vēl šādi riski:

-no malas izskatās, ka bērns zīž un saņem pienu un var gadīties, ka mamma nepiefiksē, ka bērns ir sācis krietni mazāk čurāt vai vēderizejas vispār nav – jā, ir bijuši pat vairāki šādi gadījumi, kad nekavējoties ēdinām bērniņu ar maisījumu, lai tas atgūtu spēkus;

-sakarā ar neefektīvu zīšanas tehniku pieaug sastrēgumu un mastīta risks, jo krūts netiek iztukšota.

*ja mazuli jau agrīni pieradina pie uzgaļa, pie šaurā satvēriena, pastāv iespēja, ka mazuli būs ļoti grūti no tā atradināt – viņš ātri mācas šauro satvērienu un vieglāku veidu kā tikt pie pieniņa, līdz ar to sākot atradināt no uzgaļa tiek pausts skaļš protests, nevēlēšanās zīst un mammu nervi ne vienmēr to var izturēt…. Jo mazulis ir mazāks, jo lielākas cerības, ka pat pāris dienu (dažreiz pat pāris zīdīšanas reižu) laikā, viņš jau būs piemirsis, ka bija citāds veids, kā viņš zīda! Pacietību un neatlaidību!

 

Ko darīt?

*apbruņojies ar gribasspēku un pacietību!

*ideālā variantā – pieaicini palīgā konsultantu (http://www.zidit.lv/specialisti/)

*mācies kas ir pareizs satvēriens, kā tas izskatās un trenējies ielikt bērna mutītē pēc iespējas dziļāk savu krūtsgalu un areolu

*mācies pareizas zīdīšanas pozas – bez saspringuma – pēc principa: liec bērnu pie krūts, nevis krūti pie bērna!

*ja krūts ir pārāk pilna, MAZLIET to vari atslaukt, lai krūtsgals paliek mīkstāks un, tad to vieglāk būs dabūt bērna mutītē!

*zīdīšanas laikā (ja ēdini BEZ uzgaļa) neturi pirkstus uz savas krūts ar domu, lai bērnam ir ko elpot – viņam vajag tikai mazu nāss šķirbiņu, lai varētu paelpot un ar to ir gana, jo nereti šādi turot pirkstu uz krūts, tiek bloķēts piena vads un drīzi jau parādās sastrēgums virs tās vietas, kur pirksts turēts!

*saglabā mieru un ticību saviem spēkiem!

 

Ja tomēr nākas lietot uzgaļus, rūpīgi seko līdzi bērna čuru un vēderizejas biežumam, kā arī tam vai vēderizeja ir dzeltena un ar graudiņiem, kas liecina, ka mazulis saņem gana trekno pienu! Vēro vai ilgtermiņā (piemēram, pēc 2-3 nedēļām) bērna čuras, vēderizejas biežums nesamazinās! Ja pamani kaut ko, kas Tevi satrauc, uzmeklē savu zīdīšanas speciālistu!

 

Ņem vērā! :)  Nē, uzgaļi nav slikti vai kategoriski aizliedzami!  Nē, ne tā raksts domāts! Tas domāts, lai informētu un mazliet iedvestu piesardzību sākot lietot uzgaļus, kā arī lai apzinātu riskus! Ja ir vajadzība un nav cita veida, kā piedabūt mazo kunkulīti pie krūts un ja uzgalis palīdz - DARI TO, IZMANTO TO! Jā, tieši uzgaļi ir tie, kas daudzām mammām ir glābuši zīdīšanu un par to man ir bezgala liels prieks! Man prieks, ka jums izdevās! Katra Mamma, kas cīnās par savu pieniņu ar jebkādiem līdzekļiem - tas ir fantastiski!!! Uz ko tik Mammas nav gatavas, lai noturētu, atjaunotu vai turpinātu laktāciju! Tas ir brīnumaini!
Neuztvert postu, kā aizliegumu izmantot uzgaļus, bet gan kā informāciju, ar kuru varētu būt jārēķinās!
Mīlestībā, Jana

Pētījumi par šo tēmu: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3014757/ un  http://www.lalecheleague.org/llleaderweb/lv/lvjunjul00p39.html

Jaunums! Palīgierīce dzemdību sāpju mazināšanai!

Kā dūla, savas zināšanas jau gandrīz gadu papildinu arī starptautiskā vidē - precīzāk Childbirth International studijās. Šīs studijas un pieeja vispasaules dūlu sarunām ik pa laikam piedāvā atklāt kaut ko jaunu, par ko pat dzirdējusi neesmu!
Reiz gadījās diskusija, kur tika apspriests kādu nu kura TENS izmanto, lai atvieglotu dzemdību sāpes savām klientēm. Par TENS jau Latvijā biju dzirdējusi, bet nebiju domājusi, ka pasaulē daudzām dūlām tā ir ikdienišķa ierīce - metode, ar kuras palīdzību tiek atbalstīta dzemdējoša sieviete.
Tā nu visu vasaru pētīju, lasīju, analizēju un domāju, vai man to vajag vai ne. Primāri man bija noskaidrot vai šī elektriskā ierīce nevar kaut kādā veidā kaitēt topošajai māmiņai vai bērniņam un tikai tad pievērsos aptaujām, pētījumiem un viedokļiem par ierīces efektivitāti sāpju mazināšanā.
Pat ar kritisku aci vērtējot, sanāca daudz vairāk pozitīvu aspektu nekā negatīvu, kā arī pārliecinājos, ka tā IR droša! Pēc izpētes nolēmu, ka vēlos dot savām klientēm iespēju šādai metodei, ja kāda to vēlēsies!
Atradu TENS modeli, kuru vēlos  iegādāties, pasūtīju to, draudzenīte no ārzemēm to piegādāja un jau ātri vien devu TENAM darba iespēju! Uzrunāju kādu brīnišķīgu sievieti, vai viņa vēlētos to izmēģināt un pēcāk sniegt atsauksmi! Viņa papētīja, kas tas ir un nolēma izmēģināt! Šeit viņas atsauksme pēc meitiņas sagaidīšanas:
"Šis mēnesis man ir bijis īpašs, esmu kļuvusi par māmiņu. Vēlējos izteikt vislielāko pateicību Janai par padomu sniegšanu un atbalstīšanu, lai es spētu sagatavoties šai lielajai dienai. Īpašs paldies par iespēju izmēģināt dzemdību atsāpinātāju Mama Tens. Šī ierīce bija kaut kas neredzēts un nedzirdēts, bet tomēr izvēlējos to lietot savā dzemdību procesā. Mama Tens ir viegli lietojams un netraucē dzemdību laikā. Tas palīdz novērst tavas sajūtas uz elektro impulsiem, kas izpaužas kā patīkama masāža. Lai gan nedomāju, ka šī ierīce ir domāta jebkurai sievietei. Tā varētu palīdzēt, ja arī ikdienā, tev patīk masāžas un nebiedē ideja par nelieliem elektriskiem triecieniem. Bet neuztraucieties, tas nav ne mazākajā mērā sāpīgi, turklāt, varat kontrolēt tā stiprumu pati. Vienīgais trūkums šai ierīcei ir tas, ja vēlēsies iet dušā vai vannā dzemdību laikā, tev būs jānoņem nost pašlīmējošie elektrodi un vēlāk atkal jālīmē atpakaļ. Dzemdību nodaļas personāls pret Mama Tens izturējās ar pozitīvu attieksmi un interesi. Tā lietošanas brīži un ilgums bija tikai manā ziņā. Es gan izlēmu atvienot ierīci brīžos, kad notika tonīšu lasīšana,lai gan esmu lasījusi, ka tas neietekmē lasījumu. Visā visumā tā bija interesanta pieredze. Pie nākošajām dzemdībām noteikti vēlēšos lietot Mama Tens atkārtoti. Bet pagaidām jāizbauda mirkļi kopā ar manu mazo princesi."
Ja arī Tevi ir ieinteresējusi šī metode, droši raksti vai zvani 26373122!

Mīlestībā,
Jana
Nomas maksa  - 45 euro. Zvanīt 26373122, Jana Biezā

Pēcdzemdību plānā — akcija «Spainis» un rūpes par sevi

LAIKRAKSTS "TALSU VĒSTIS"
TREŠDIEN, 2017. GADA 22. MARTĀ
Elīna Lāce


     Dūla Jana Biezā pēdējos gados kļuvusi gluži vai par topošo un jauno māmiņu balsi mūsu pusē — par ruporu, kas daudzu sieviešu neizprastās emocijas, patiesās vajadzības un klusās nopūtas dara sadzirdamas plašākai auditorijai. Sarunas ar nodarbību dalībniecēm pamudinājušas Janu runāt par pēcdzemdību periodu, kas bieži vien tiek atstāts neauglīgā pašplūsmā.
     «Ļoti daudz uzmanības tiek veltīts grūtniecībai, ir sagatavošanās kursi, kuros lielu uzsvaru liek tieši uz dzemdībām. Nenoliedzami — tas ir svarīgi, tomēr uzskatu, ka par maz tiek runāts par to, kāda ir patiesā situācija pēc tam, kad bērniņš ir piedzimis. Piedzimšana nav laimīgās  beigas, bet gan jaunais sākums!» atgādina dūla.
Ir dažādi iemesli, kāpēc topošajām māmiņām, īpaši tām, kuras gaida pirmo bērnu, ir tik kropļoti priekšstati par pēcdzemdību periodu, ka  nākas piedzīvot dziļu vilšanos, sarūgtinājumu, bezpalīdzību un izmisumu. «Ja interneta  meklētājā ierakstīsi «jaundzimušais», «jaunā māmiņa» vai «jaunā ģimene», būs aplūkojamas ļoti daudzas galerijas ar skaistu idilli — mierīgu bērniņu, kurš miegā smaida, guļot tik skaistās mammītes rokās, bet tētis ir abus apskāvis… Bet tie visi ir meli! Meli, ko mums iebaro ik dienas
un kas rada šo maldīgo priekšstatu.
     Arī televīzijā īstu mammu neesmu redzējusi (parasti redzam skaistas māmiņas atbalstošas ģimenes ielokā, skaistos dzīvokļos ar skaistiem  šūpulīšiem, skaistām drēbītēm un mantiņām), tāpat kā reālistiskas dzemdības filmās nerāda, tā vietā piedāvājot pārspīlējumus un muļķības. Bet tas viss ļoti iespiežas mūsu atmiņā un veido apziņu par to, kas ir pēcdzemdību periods,» uzskata Jana.
     Latvijā nav pēcdzemdību aprūpes, un dūlas saredz to kā sāpīgu problēmu. Jana atzīst, ka savās nodarbībās viņa vismaz daļai māmiņu cenšas radīt reālistisku priekšstatu par drīzā nākotnē gaidāmo. «Ņemt lielu dzēšgumiju un dzēst plašsaziņas līdzekļu radīto bildi! Citādi visbiežāk seko ļoti liela vilšanās. Kā citādi, ja ir rozā brilles? Bet — vai esi gatava, ka trešajā dienā tavas sajūtas var mainīties? Ka jau trešajā dienā pēc dzemdībām tev būs jāraud no nekā, pat ja ārēji viss būs labi? Varbūt tev pat krūtis neasiņos, bet uznāks nomāktība, skumjas, raudulīgums, kaitinās apsveikumi, ko saņemsi telefonā, un nesapratīsi, kas ar tevi notiek: «Kur ir mans prieks? Kur ir mana lielā mīlestība pret bērnu? Kur ir mana pacilātība? Ar mani kaut kas nav kārtībā!» Protams, ne vienmēr tā ir, tomēr apmēram 85 procenti sieviešu piedzīvo pēcdzemdību skumjas pirmās divas nedēļas pēc bērniņa piedzimšanas, bet nevajag to jaukt ar pēcdzemdību depresiju vai nolemt, ka nav mātišķā instinkta vai vēl kaut kā. Cik ļoti pietrūkst tā, lai šīm izjūtām tiktu piešķirts normālums! Vienmēr cenšos mammām teikt: «Šobrīd ir grūti, smagi, tu esi apjukusi, bet tas viss ir normāli!» Par to netiek runāts, tāpēc gribas ielīst rāmjos, ko rāda sociālie tīkli un kas citiem ir ērtāki,» pamanījusi speciāliste.

Noderēs pēcdzemdību plāns
     Viņa iesaka ar atbalstošiem palīgiem nodrošināties ne vien dzemdībās, bet arī pēcdzemdību periodā. «Līdzīgi kā sievietes raksta dzemdību plānu, būtu vērtīgi vismaz domās tādu radīt arī  pēcdzemdību periodam. Latviešu sievietes ir ļoti stipras, tāpēc ir grūti pieņemt, ka mamma ar kaut ko varētu netikt galā. Kā gan var netikt galā ar savu bērnu?! Nē, ar bērnu viņa lieliski tiktu galā, bet ir svarīgi parūpēties par apkārtējo atbalstu praktiskajās lietās, lai vismaz pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām sieviete varētu dzīvoties tikai pa savu istabu. Vajadzīgs kāds, kurš sarūpē siltas pusdienas, kurš iztīra māju, iemet veļas mašīnā drēbes un vēlāk izžauj… Jaunajai māmiņai pirmais laiks ir jāpavada, iepazīstot savu bērniņu, skatoties uz viņu, mēģinot saprast, kā sadzīvosim, kā iepazīsim viens otru, kāds šis bērns ir, kādas ir viņa vajadzības. Ja bērns vēlas daudz zīst, labi — mammai ir tam laiks! Nevis domāt, kā ātrāk dabūtu mazulīti prom no savām rokām, bet gan — kā rast iespēju būt kopā ar viņu. Bieži redzu, ka mammas nav tam gatavas. Viņas iztēlojas, ka bērns šad un tad ēdīs, bet starp ēdienreizēm mammai divas trīs stundas būs brīvas, tāpēc varēs pat pastrādāt, pabeigt bakalaura darbu, pagatavot vakariņas vīram, izmazgāt matus… Jā, viss būs, bet dažus mēnešus vēlāk! Jo sākumā bērniņš var vēlēties zīst visu laiku. Jo vairāk mamma centīsies tikt no viņa vaļā, jo vairāk viņš mammu prasīs! Tad sāksies domas, ka laikam nepietiek piena vai tas nav gana trekns, ja reiz bērns tik daudz laika vēlas pavadīt pie mammas krūts.
     Parunājot ar sievieti, bieži sadzirdu dziļu  vilšanos. Tās ir svētīgas asaras, ko mamma raud, atzīstot, ka visu bija iedomājusies citādāk, tāpēc nav prieka par bērniņu — drīzāk viņš šobrīd šķiet apgrūtinošs. Māmiņām mēdz būt kauns atzīt šādas sajūtas, bet patiesībā ir tik svarīgi uzzināt, ka tās ir normālas. Jaunā māmiņa drīkst justies dusmīga, nelaimīga, izmisusi! Viņa drīkst pateikt, ka ir sevis žēl. Atpazīt emocijas, pieņemt tās un, ja iespējams, problēmas risināt. Bieži vien apkārtējie tikai jūsmo par to, ka bērniņš ir piedzimis, neļaujot jaunajai māmiņai izteikt, kā viņa jūtas, kad, iespējams,  dzemdībās piedzīvotais un neizrunātais maļas kopā ar pēcdzemdību sajūtām, kas rodas, kad jaundzimušajam, izrādās, ir milzīgas prasības, viņš naktī neguļ, bļaustās, un arī tas ir normāli,» konstatē Jana.

Vērtīgā akcija «Spainis»
     Sievietei ir būtiski atrast cilvēku, kurš ir gatavs klausīties, lai varētu pārrunāt gan dzemdību stāstu, gan pēcdzemdību emocijas. Jana šajā dzīves posmā būtisko atbalstu dēvē par akciju «Spainis», ar to simbolizējot iespēju sievietei emocionāli atviegloties. «Spainis nerunā pretī, nemierina, nedod padomus, bet ļoti palīdz. Jā, arī dūla var būt šāds «spainis», kas sievietei ļauj izraudāties, nevis tikai  klusina, ka bērniņš taču ir sveiks un vesels, un attaisno medicīnas personālu, ja kaut kas nav bijis tā, kā gribējies. Nevajag mudināt sievieti noliegt savas emocijas, ja viņa jūtas nobijusies, izmisusi vai nokaunināta. 
     Arī pēcdzemdību periodā jāļauj sievietei izteikt vilšanos, dusmas, netaisnīguma izjūtu, pieredzot, ka bērna tēvs tomēr nevar vismaz nakts stundās viņu nomainīt rūpēs par bērnu, jo bērns vienalga vēlas tieši mammas tuvumu. Tas patiesi var saistīties ar  izmisuma izjūtu, ja pat naktīs nav iespēju atpūsties, tāpēc ir ne vien emocionāls, bet arī fizisks nogurums. Citreiz vēl ir dusmas par to, ka vīra dzīve sevišķi nav mainījusies, bet sievietes dzīve ir apgriezta kājām gaisā. Bieži vien šis ir iemesls, kāpēc sieviete pārtrauc zīdīt bērnu ar krūti — tā viņa iegūst vismaz kādu iespēju dabūt bērniņu projām no sevis. Nereti sievietes nav gatavas tam, cik ļoti lielā mērā jaundzimušais paņems mammu sev,» pamanījusi  speciāliste.
      Zinot, cik daudz spēka prasa rūpes par mazu bērnu, Jana atgādina, ka māmiņām ir tik svarīgi rūpēties par sevi (piemēram, guļot, kad bērns guļ, nevis šajā laikā tīrot māju), lai viņas spētu rūpēties par savu mazuli. «Lasīju lielisku salīdzinājumu — kad lidmašīnā stjuarte stāsta par skābekļa maskas uzlikšanu trauksmes gadījumā, viņa māca vispirms uzlikt masku sev, bet pēc tam bērnam. Kā parasti vecāki domātu? Ka vispirms maska jāuzliek bērnam! To redzu arī ikdienā — rūpēs par bērnu mammas ļoti izsmeļ sevi, aizmirstot parūpēties arī par savu resursu atjaunošanu. Protams, pirmo mēnesi vai divus tas būs grūtāk, jo bērniņš prasīs mammu visu, tāpēc šajā laikā svarīgi ir apkārtējie, kuri spēj pieņemt, ka sievietes pamatdarbs šobrīd ir būt kopā ar bērnu, nevis pagūt vēl simts lietas. Vēlāk ir vērts sākt domāt, kādā veidā sieviete var piepildīt savu enerģijas trauciņu, aizejot uz frizētavu vai trenažieru zāli. Citādi  bieži gadās novērot četru piecu mēnešu vecu bērniņu mammas, kuras ir tuvu izdegšanas robežai. Bet mēs varam būt labi vecāki saviem bērniem tikai tad, ja paši pret sevi izturamies labi,» uzsver dūla.

Nevis vājums, bet spēks
     Mammas mēdz uztraukties, ja bērns daudz raud un pastāvīgi prasās pie krūts. «Ar bērnu viss ir kārtībā, bet, mammīt, kas ir ar tevi? Kāpēc tev ir grūti pieņemt to, ka bērns raud? Vai tu jūties bezpalīdzīga? Vai tāpēc tu sev šķieti slikta mamma? Bet bērnam ir jāraud! Raudāšana neliecina par saņemtā piena daudzumu vai kvalitāti! Tā viņš pauž savas emocijas, raudāšana ir bērna valoda! Ir vērts viņā klausīties un māt ar galvu: «Jā, mazulīt, tu man stāsti! Es vēl īsti nesaprotu, ko tu stāsti, bet varu tevi uzklausīt. Es esmu tev blakus.» Lai to varētu, mammai pašai jājūtas labi, jāpieņem savas emocijas, un svarīgs ir apkārtējo atbalsts, lai viņi neteiktu: «Nu, ko tu viņu nenomierini! Iedot taču pupu! Jāiet pēc maisījuma, lai neraud!» Redzu diezgan lielu nežēlību pret jaunajām māmiņām, trūkst līdzcietības un iejūtības,» neslēpj Jana.
     Zinot, ka ir daudz mītu par pēcdzemdību periodu, dūla vēlas palīdzēt sievietēm gūt mieru. «Aicinu mammas būt pieņemošākām pret sevi un nebarot tik ļoti iekšējo kritiķi. Man patīk ieteikums — domā par sevi kā par labu mammu, un tu būsi! Tā jau ir cita tēma — cik izteikts mūsdienu sabiedrībā ir kults, kas liek dalīt: slikta mamma, pietiekami laba mamma, ideāla mamma! Man vienmēr ir prieks, aizejot pie jaundzimušā māmiņas, redzēt, ka viņa ir ģērbusies halātā un māja nav ideālā kārtībā. Toties es satraucos par mājām, kur  jaundzimušo mammas ir smuki sapucējušās un viss spīd un laistās!
     Ikvienu jauno māmiņu gribas iedrošināt, ka tas, ko viņa piedzīvo un kā jūtas, ir normāli. Savukārt tās, kuras vēl gaida bērniņu, gribu sagatavot, ka var būt grūti. Būs arī tā skaistā bildīte, pēc kādas ilgojamies,
bet — vēlāk. Šobrīd vien jāapzinās, ka uzņemies visgrūtāko darbu pasaulē: būt par māmiņu,  tāpēc ir vērts gatavoties un piesaistīt palīgus, jo tas būs nevis tavs vājums, bet gan tavs
spēks,» iedrošina Jana.



Jaundzimušajam piedzimšana nebūt nav laimīgākais brīdis, jo laimīgs viņš bija mammas vēderā. Fiziski gan mazulītis ir piedzimis, bet emocionāli šai pasaulei gatavs kļūst ap trīs
mēnešu vecumu. Mamma viņam ir kā sargeņģelis, pie kura ir svarīgi turēties laikā, kad piedzīvotas tik ievērojamas pārmaiņas. Vecākiem ir vērts padomāt, kā panākt bērniņam
pretī, mazinot viņa pēkšņo diskomfortu, nevis rūpējoties tikai par savām ērtībām.

Dabisku dzemdību iespējamā recepte?

 

Vakar tikos ar kādu brīnišķīgu klienti, lai gatavotos viņas piektajām dzemdībām – šoreiz mājdzemdībām. Tikšanās gan izvērtās kā dzemdību ģenerālmēģinājums, bet šoreiz ne par to stāsts.

Kādā brīdī aizrunājāmies par to, cik bieži stacionārā iespējams piedzīvot dabiskas dzemdības bez ierosināšanas, stimulēšanas, epidurālās analgēzijas, utt., kā arī piedzīvot dzemdības, bet ne izciest tās kā šausmīgas mokas?!

Kliente jau vairākus mēnešus virtuāli seko līdzi vairāku (ap 80) marta mammu gaitām, pārdzīvojumiem, priekiem un bēdām un uzdeva man jautājumu – „Jana, kā Tev liekas cik mammām, kuras jau sagaidījušas savus mazuļus (tādu ir jau ap 20), ir bijušas dabiskas dzemdības?” Nodomāju pesimistiski ar cerību, ka tik traki jau nav un teicu - „Piecas kādas?” Un tomēr skarbā atbilde mani pārsteidza „Nē, neviena!!!” Ar šo dialogu manā atmiņā atausa frāze no kādas ļoti jaukas slimnīcas vecmātes – „Jana, nu es nesaprotu, kas notiek. Kad tā paskatās, redzu, ka praktiski no mēneša dzemdībām uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tās, kuras pašas tika galā (domāts – nebija medicīniski jāiejaucas)! Kas notiek – vairs neviena dzemdēt nemāk?”

Jā, patiešām – kas notiek?

Vakar ar klienti nonācām pie atziņas, ka viens no svarīgākajiem faktoriem – ATBALSTA TRŪKUMS varētu būt pie vainas kamdēļ vēl joprojām tik daudzām sievietēm (precizēju – lielajam vairumam) dzemdības nenorit vienkārši dabiski, kā daba to iekārtojusi.

Kāds atbalsts nepieciešams?

Jā, partneris ir ārkārtīgi būtisks atbalsts dzemdējošai sievietei, bet ja abi – gan topošā mamma, gan topošais tētis ir apmulsuši, nedroši, nobijušies un neizprot notiekošo, cerētā drošības sajūta var neatnākt nedz pie viena, nedz otra.

Bieži pārlieku lielas cerības tiek liktas uz līgumvecmāti – ja reiz viņai maksāju – man būs viss atbalsts, kāds vien iedomājams, bet diemžēl ne vienmēr tā ir – vecmātei ir jādara savs darbs – jābūt nomodā par bērniņa dzimšanu. Jā, tas ir brīnišķīgi, ja nolīgstat līgumvecmāti, lai jūs jau iepriekš iepazītos, pārrunātu vēlmes un vienkārši neriskētu piedzīvot lieku satraukumu – nez, kas šovakar dežurēs?, bet tomēr jāatceras, ka vecmāte nesniegs nepārtrauktu emocionālu un fizisku atbalstu - viņa atnāks, apjautāsies, uzpasēs. 

Nereti dzirdu cerības, ka drošības sajūtu sniegs slimnīcas personāls kā tāds – viņi vislabāk zinās, kas jādara, viņiem ir atbildība kā piedzemdēšu un, ja vajag iejaukties – tad acīmredzot, tā vajag. Sava patiesība tajā ir – personāls ir atbildīgi par dzimstošo mammu un bērniņu, un viņi darīs visu, lai abu veselība un dzīvība netiktu apdraudēta. Bet ļoti svarīgi ir atcerēties – tikai Tev un vienīgi Tev ir zināšanas kā laist mazulīti pasaulē. Pamatā tā ir Tava atbildība. Tas ir Tavs un Tava bērniņa lielais kopdarbs. Tikai Tu vari ar savu mieru un ļaušanos, apzinātību un atbildību laist viņu pasaulē dabiski.

Lai tas izdotos, Tev ir vajadzīgs atbalsts (tas nekas, ja ikdienā esi SuperSieviete ;) ), gatavošanās (trenēt prātu un emocijas, ne kačāt muskuļus ;) ) un izpratne par dzemdību norisi (lai nenāktos pie pirmajām sāpēm gaismas ātrumā nesties uz slimnīcu, kā to rāda filmās ;) ).

Dabisku dzemdību iespējamā recepte, ja Tavs mērķis ir doties pretī mierpilnām, spēcinošām dzemdībām (es nesaku nesāpīgām ;) ):

1. veidot izpratni par dzemdībām, apmeklējot dabisku dzemdību sagatavošanas kursus (piemēram, dūlām ir ļoti plašs nodarbību klāsts), kā arī izglītojoties no dažādiem avotiem – īpaši pievēršot uzmanību vai sniegtā informācija atbalsta sievietes spējas un varēšanu dzemdēt pašai (piemēram, ieteicama Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku”)

2. gatavoties emocionāli un iedziļināties savās sajūtās un emocijās – šeit lieliski var noderēt saruna/-as ar dūlu vai psihoterapeitu, lai tie palīdzētu noformulēt Tavas sajūtas, tādā veidā Tu spēsi pati izprast sevi – kas ir tas, pie kā Tev jāpiestrādā, kas ir tas, kas patiesībā Tevi nomāc vai neļauj pilnvērtīgi doties pretī dzemdībām u.c. – atbalstoša saruna sakārtos Tavas juceklīgās domas vai mazinās nedrošību.

3.parūpējies par dzemdību vietu un vecmāti – tas ir brīnišķīgi, ja vari finansiāli atļauties mājdzemdības vai nolīgt slimnīcā līgumvecmāti, bet, ja tas tomēr nav iespējams – Tu vari vismaz iepazīt tuvējās dzemdību nodaļas un sajust sevī, kur Tu vēlētos satikties ar savu bērniņu viņa Dzimšanas dienā – pirmajā un vienīgajā!

4.parūpējies par atbalsta personu, kura iedrošinās Tevi, mīļos, informēs, atbalstīs, nomierinās, paslavēs, uzmundrinās un būs NEPĀRTRAUKTI Tev blakus, kad vien to pati vēlēsies. Tev ir vismaz trīs izvēles:

1.    tikai partneris

2.    tikai dūla

3.    gan partneris, gan dūla (BINGO!)

Jā, mana pieredze rāda, ka trešā izvēles iespēja visefektīvāk nodrošina dzimstošās mammas vajadzības!

Nevari atļauties dūlu – ir daudz dūlu, kuras ir tikai uzsākušas savas profesionālās gaitas un piedāvā atbalstu dzemdībās BEZMAKSAS vai par simbolisku samaksu, un viņas to vien gaida, lai viņai piezvanītu tieši Tu un vienotos par sadarbību! Interesējies šeit: http://www.dulas.lv/sakums/kontakti/. Vari atļauties maksāt? - meklē šeit savu dūlu: http://www.dulas.lv/izvelies/dulas/ Kā izvēlēties no visām vienu? : http://www.dulas.lv/izvelies/

Svarīgi! – pievieno savam dzemdību plānam visas 4 sastāvdaļas! Lai Tev izdodas!

 

P.S. Šo tēmu pārrunāju ar vīru un viņam uzreiz viss bija skaidrs ;D  – „Nu ja – ja autoskolā iziet teorijas kursus, mācīties braukt bez instruktora tomēr nav reāli, kā arī paķert līdzi tikai kādu, kuram pašam nav tiesības, arī nav prāta darbs! Tas ir jāmācās! Gan dzemdējot, gan mācoties zīdīšanu!” Pat apstulbu par tik saprotamu skaidrojumu – jā, patiešām, tas ir tikai normāli un ļoti vajadzīgi - lūgt un saņemt palīdzību, atbalstu, stiprinājumu tik ļoti īpašā un emocionāli un fiziski piesātinātā dzīves periodā!

Lai Tev, topošā māmiņ, pietiek drosmes sākt gatavoties Lielajai dienai un pašai uzņemties atbildību! Es ticu, ka Tu vari!

Gods būt dūlai,

Jana