Sieviete nezaudē ne augli, ne asins recekli, bet — bērnu
Raksts laikrakstā "Talsu Vēstis"
Sieviete nezaudē ne augli, ne asins recekli, bet — bērnu
Lai gan Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ Latvijā ik gadu pārtrūkst vidēji 3300 grūtniecību jeb katra septītā astotā, praktizējoša dūla apmācībā Jana Biezā atzīst — mūsu sabiedrībā par grūtniecības laikā agrīni zaudētiem bērniem joprojām nav pieņemts runāt.
«No fizioloģiskā viedokļa daudziem pirmais jautājums ir — vai tas ir bērns? Varbūt tikai auglis? Kurā brīdī bērns kļūst par bērnu? Šie jautājumi daudziem liedz saprast, vai notikušajam ir jāpiešķir nozīme. Bet bērna sirdsdarbību var konstatēt 23. dienā pēc grūtniecības iestāšanās! Sievietē ir dzīvība! Septiņās astoņās nedēļās viņš jau spēj veikt vairākas vienkāršas kustības. Vai tas nav cilvēks? Kurā brīdī tad varētu kalendārā atzīmēt — o, šajā brīdī auglis pārtapa par cilvēku! Tādas dienas nav,» uzsver dūla.
Sava loma sabiedrības neizpratnē esot padomju laika mantojumam. «Tolaik tā saucamo «tīrīšanu» bija diezgan daudz. Tā arī to sauca — par tīrīšanu! Tur nebija runas par bērnu! «Viņai bija spontānais aborts,» joprojām neitrāli mēdzam konstatēt, tomēr sievietei vismaz sev jāatzīst, ka runa ir par bērna zaudējumu. Nenotikušā aborta (augļa attīstība ir apstājusies, bet augļa ola no dzemdes netiek izstumta) gadījumā sieviete nereti par grūtniecības izbeigšanos uzzina ultrasonogrāfijas pārbaudē. No psiholoģiskā viedokļa ieteicams, lai sieviete pati konstatē faktu, ka bērnam vairs nav sirdsdarbības, nevis tas viņai tiek paziņots, pie viena pajautājot, kad pierakstīt uz «tīrīšanu»… Aicinu medicīnas darbiniekus, ginekologus būt iejūtīgiem! Ja jums tomēr sliktās ziņas ir jāpasaka, tad, lūdzu, atcerieties, ka tobrīd pasakāt sievietei, ka viņai nebūs bērna! Pat ja jūs uz to raugāties pragmatiski, atcerieties, ka šī sieviete gaidīja bērnu! Viņa taču negaida ne augli, ne asins recekli! Tas būtu jārespektē,» uzskata Jana.
Lai sieviete spētu veiksmīgi pārdzīvot zaudējumu, svarīgi esot neignorēt notikušo, mierinot sevi ar domu, ka laiks visu dziedēs. «Man kā dūlai nācies no grūtniecēm dzirdēt garāmejot izteiktu faktu, ka viņām iepriekš bijis spontānais aborts. Tālāk runājot, izrādās, ka zaudējums nav izsērots. Bet notikušais nekur nepazūd! Nereti tas «uzpeld» nākamo grūtniecību laikā kā bailes, uztraukums un citas izjūtas, ko nevar noformulēt vārdos. Ir svarīgi savas izjūtas izteikt skaļi, reizēm godīgi pasakot: «Man ir bail, ka arī šis bērns nomirs.»
Varbūt tas noticis pirms 30 gadiem, varbūt pat 50 gadiem. Varbūt tolaik sieviete sajuta, ka «tīrīšana» bija kas vairāk, tikai par to nebija pieņemts runāt. Laiks pats par sevi ir bezspēcīgs. Gadās, ka vēlāk apspiestās izjūtas pārvērsās nomāktībā, pesimistiskā dzīves uztverē, pat depresijā; reizēm — hroniskās slimībās, un cilvēki pat neiedomājas, ka to cēlonis meklējams bērna zaudējumā. Esmu runājusi ar sievieti, kura jau ir krietni gados, bet stāsta par savu dzemdību pieredzi tā, it kā tas būtu noticis vakar! Laiks neko nedzēš! Ja kaut kas nav izsāpēts, pārstrādāts un nolikts malā, tas traucē dzīvot arī pēc 50 gadiem. Jā, ir drosmīgi pēc tik ilga laika atgriezties pie šīs tēmas, bet, ja ir iespēja, lūdzu, dariet to! Nekad nav par vēlu sakārtot iekšējās lietas. Ja sieviete ir zaudējusi bērnu, viņas atlabšana var sākties tikai ar šī fakta pieņemšanu. Ja šis fakts netiek atzīts, par ko gan sērot? Sievietei nevajadzētu emocijas apspiest, lai kādas tās būtu. Nav iespējams justies nepareizi,» iedrošina Jana un, saprotot, ka raksts var uzplēst kādu lasītāju rētas, apliecina gatavību uzklausīt.
Savām sāpēm pievienot izteiktu vientulības izjūtu sievietei var likt apkārtējo ieteikums līdz 12. grūtniecības nedēļai nevienam par gaidāmo bērnu nestāstīt. «Kāpēc jāslēpj? «Ja nu kas atgadās!» Bet tas situāciju padara vēl smagāku. Negribot citiem vispirms stāstīt, ka bijusi stāvoklī, bet tūlīt pēc tam atklāt, ka bērniņu zaudējusi, sieviete būs spiesta savas izjūtas slēpt! Tā viņa savās sāpēs būs viena. Mājiniekiem jāsaprot, ka arī agrīna grūtniecības pārtraukšanās ir zaudējums, ko var būt pat grūtāk izsērot nekā situāciju, kurā par notikušo zina daudzi un palīdz sērot,» uzsver dūla. Grūtniecības slēpšanu tās sākumposmā neloģisku padara arī fakts, ka neviens nevar būt drošs par to, kā tā turpināsies pēc 12. nedēļas.
Jana zina teikt, ka ir valstis, kurās par šo tēmu runā brīvi un agrīni zaudētiem bērniņiem rīko bēres. «Tas ļauj vecākiem saprast, kas īsti ar viņiem ir noticis. Mūsu sabiedrībā atvadīšanās no zaudētā bērniņa joprojām ir tabu tēma, tomēr iesaku atvadīšanos veikt. Kāds varbūt ierāmēs vienīgo ultrasonogrāfijas attēlu un iedegs pie tā svecīti, izraudāsies un skaļi izteiks atvadu vārdus; cits gribēs aiziet garā pastaigā, ļaujot sev domāt par to, ka bērniņš ir bijis, atzīt, ka viņa aiziešana saistās ar skumjām, un saprast, ka viņš vienmēr var palikt vecāku sirdī. Ārzemēs ir populāri arī, piemēram, septītajā grūtniecības nedēļā zaudētam bērniņam dot vārdu, tādā veidā viņu no tāda, ko sauc par «to», padarot par kādu, kam ir vārds,» atklāj dūla.
Janas Biezās ieteikumi sērojošo vecāku līdzcilvēkiem
Ko nevajag teikt?
*«Tā acīmredzot bija lemts.» vai «Tā bija Dieva griba.» Pat ja ar šādu frāzi mierinātājs vēlas noņemt atbildību no pašas sievietes, noveļot to uz likteni vai Dievu, viņai var rasties izjūta, ka tādējādi viņa ir par kaut ko sodīta. * «Es zinu, kā tu jūties!» Pat ja esi piedzīvojis ko līdzīgu, katrs cilvēks jūtas citādāk. * «Labi, ka tev vismaz viens bērns jau ir!» Tas nemazina zaudējuma sāpes! * «Tu vēl esi jauna, tev būs citi bērni.» Tu nezini, vai šai sievietei vēl varēs būt bērni! * «Neraudi, būs labi!» Šī frāze mudina apspiest emocijas un pauž nevēlēšanos iedziļināties. * Vīrietim: «Tev tagad jābūt stipram un jāatbalsta sieva!» Bet arī vīrietim ir emocijas, ko vajadzētu cienīt. * Nesniegt tukšus padomus, piemēram: «Drīz mēģiniet atkal un tad jau izdosies!» vai «Nedomā par to! Nevaino sevi!» Ja sieviete vaino sevi, viņai nepalīdzēs ieteikums to nedarīt! * Neizlikties, ka nekas nav noticis. Neaizvākt visu, kas saistās ar bērnu. Tas neļaus vecākiem izsērot zaudējumu, kas ir vienīgais ceļš uz garīgu atveseļošanos pēc zaudējuma.
Kā atbalstīt?
*Būt līdzās. Pateikt: «Man ir žēl, ka tev tas ir jāpiedzīvo.»
*Sniegt sērojošajiem iespēju raudāt jūsu klātbūtnē, lai nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Noderēs pieskāriens, apķeršana, samīļošana — fizisks kontakts cilvēkiem, kuri cieš, ir ļoti svarīgs, jo viņi sērās kļūst kā mazi bērni. Ja sieviete vēlas, ļaujiet viņai runāt par zaudējumu. Klusēšana sēras iekapsulē, tāpēc vienkārši klausieties! Ir normāli, ja sieviete par vienu un to pašu runās daudzas reizes. Tādā veidā notiek emociju pārstrāde.
Zināšanai
Latvijā darbojas sabiedriska iniciatīva «Zvaigžņu bērns», ko veido mūžībā aizsauktu bērnu vecāki un profesionāļi, kas ikdienā sniedz atbalstu šādiem vecākiem. Zvaigžņu bērni — tas ir no Vācijas aizgūts vārdu salikums, ar kādu pieņemts apzīmēt grūtniecības, dzemdību laikā un drīz pēc dzimšanas mirušus bērnus. «Bērna nāve ir viena no vistumšākajām pieredzēm, kas daudziem jāpiedzīvo. Tomēr no bērna nenodzīvotās dzīves līdzīgi kā no zvaigznes staro gaisma un nekad vairs neapdziest. Viņa dzīve ir beigusies, bet tās nozīmē vēl tikai top,» pauž sabiedriskās iniciatīvas interneta mājaslapā teiktais.Iniciatīvai ir daudz mērķu, tostarp panākt izmaiņas tiesiskajā regulējumā, lai vecākiem būtu iespēja izvēlēties cieņpilni atvadīties un apbedīt savu mirušo bērnu neatkarīgi no grūtniecības laika, kurā viņš zaudēts (šobrīd šādas tiesības ir tikai to bērnu vecākiem, kuri zaudē bērnu pēc 22. grūtniecības nedēļas un ja bērna svars sasniedzis 500 gramus). Tāpat «Zvaigžņu bērns» iestājas par to, lai slimnīcām būtu pienākums cieņpilni apbedīt visu bērnu mirstīgās atliekas neatkarīgi no tā, kad grūtniecība pārtraukusies (pašlaik zaudēto bērnu mirstīgās atliekas tiekot utilizētas kopā ar medicīniskajiem atkritumiem). Sabiedriskā iniciatīva rosina Dvēseļu dārzu — šādu bērnu piemiņas un apbedīšanas vietu — veidošanu visā Latvijā, vēlas panākt, lai mātēm, kuras piedzīvo bērna zaudējumu, tiktu nodrošināts atveseļošanās atvaļinājums, bet medicīniskais personāls izietu apmācības iejūtīgam darbam ar zaudējumu piedzīvojušajiem vecākiem. Vecāku atbalstam jau pieejama interneta vietne www.dveseludarzs.lv, kurā apkopota vecāku sāpīgā pieredze, noderīga informācija un daudzpusīgs atbalsts tiem, kuri zaudējuši bērnu. Te atrodamas arī virtuālās debesis, kurās sērojošie vecāki var iedegt gaismiņu sava zvaigžņu bērna piemiņai. Viņiem gaidītais bija un ir bērns neatkarīgi no tā, kā viņš tiek traktēts likumos un profesionālajā leksikā. Salīdzinājumam Polijā vecākiem, kuri spontānajā abortā zaudējuši bērnu, ir tiesības saņemt viņa miršanas apliecību un likumīgi apglabāt bērna mirstīgās atliekas neatkarīgi no tā, cik ilgi noritējusi grūtniecība. Vācijā mātei pēc bērna zaudējuma pienākas arī valsts apmaksāts atvaļinājums. Dažās ASV slimnīcās vecākiem bez maksas tiek piedāvāti zaudētā bērna izmēram atbilstoši zārki.
