«Kā dzīvojam, tā dzemdējam — liela taisnība tajā ir»
18. marts, 2018 pl. 16:20,
Nav komentāru
«Kā dzīvojam, tā dzemdējam — liela taisnība tajā ir»Elīna Lāce
Martā ik gadu daudzviet pasaulē norisinās Dūlu nedēļa. Arī dūla Jana Biezā 20. martā Talsos par godu šim notikumam piedāvās jaunajām māmiņām noklausīties nodarbību «Profesija «Mamma»», bet vēl pirms tam tikāmies uz sarunu par šķietami nekad neizsmeļamo tematu: dzemdībām. «Man ir sāpīgi dzirdēt, cik salauzta var būt sieviete pēc dzemdībām,» Jana atzina. Viņas pieredze liecina, ka sieviete pat 90 gadu vecumā mēdz atcerēties, kā jutās šajā notikumā.
Atgādināšu, ka dūla ir sieviete, kura palīdz citai sievietei grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. «Dūlas ir dažādas, bet man grūtniecības laikā ļoti patīk vadīt nodarbības jaunajiem vecākiem, lai pārrunātu, kas viņus sagaida. Mazliet cenšos noņemt rozā brilles, sevišķi tiem vecākiem, kuriem gaidāms pirmais bērniņš, jo ir ļoti lielas ilūzijas. Īpaši cenšos rosināt tētus piedalīties nodarbībās. Uzsveru, ka dzimst ģimene: tētis, mamma un bērniņš! Dzemdības — tā ir viena, divas, trīs dienas —, bet jārēķinās, ka arī pēcdzemdību periods ir sarežģīts un grūts, un ir tik svarīgi, lai vīrietis apzinās, ka sieva tiks viņam zināmā mērā paņemta nost. Priekšā ir milzīgas pārmaiņas visai ģimenes struktūrai.
Grūtniecības laikā pie manis nāk klientes, lai parunātos par to, kas kurai svarīgs. Diezgan ātri atklājas tas, kas nomāc visvairāk. Ja ir kādas bailes vai neatrisinātas lietas jebkurā attiecību frontē, tas viss izpaudīsies arī dzemdībās! Ja manī ir bažas par citām lietām, būs grūti sakoncentrēties uz dzemdību procesu. Kā dzīvojam, tā dzemdējam — liela taisnība tajā ir. Cik saspringtas, cik kontrolējošas esam? Nevaram gaidīt, ka dzemdībās pēkšņi spēsim atvērties,» Jana neslēpj.
Viņa māca klientēm arī atpazīt emocijas. Pieredzēts, ka kliente sākotnēji apgalvo, ka viņai ir šausmīgi bail no dzemdībām, bet pēc nodarbības atzīst, ka patiesībā viņai ir bail no tā, ka bērniņš varētu piedzimt slims. «Varbūt citai ir bail, ka ar viņu pašu kaut kas var notikt, vēl kādai ir sevis žēl par to, ka tik ļoti sāpēs, ir bailes no bezpalīdzības, ka no priekšā stāvošajām sāpēm nebūs iespējams izvairīties, ir bailes, vai vīrs spēs būt klāt un atbalstīt, un bailes par to, kāda būs turpmākā dzīve! Ļaujot sievietei runāt un uzdodot uzvedinošus jautājumus, nonākam līdz problēmas saknei. Uzreiz kļūst vieglāk! Kad zini, kas īsti tevi nomāc, tu vari situāciju risināt! Nereti daļa no risinājuma jau ir tā, ka tu nosauc bailes vārdā, «izvem» tās emocionāli ārā, un jau spēj sevi nomierināt, konstatējot, ka tavs sliktākais scenārijs visdrīzāk nepiepildīsies, jo daudzreiz bailes nav racionālas,» pamanījusi Jana.
Dzemdību laikā dūla
ne vien emocionāli atbalsta sievieti, bet arī skaidro notiekošo, jo diemžēl ir slimnīcas, kur šī daļa joprojām tiek izlaista. «Vēl pagājušajā nedēļā biju zīdīšanas konsultācijā, kur sieviete atzina, ka ir cietusi no emocionālās vardarbības, kas izpaudās kā nerunāšana ar viņu, nepaskaidrošana. Nerunājot, neievērojot elementāru laipnību, var rasties traumatiska dzemdību pieredze, no kuras varētu izvairīties, ja sievietei vienkārši tiktu izstāstīts, kas ar viņu notiek! Ja es esmu sievietei līdzi, visu laiku stāstu, ko mediķi šobrīd dara un ko plāno darīt, ja ir iespējams to paredzēt, atgādinu sievietei, ko par šo tēmu esam iepriekš runājušas, iedrošinu sievieti pajautāt, kāds ir tālākais plāns.
Piedalos arī akūtās un plānotās ķeizargrieziena operācijās, kur tāpat vajadzīga skaidrošana, informēšana, iedrošināšana. Trauma parasti rodas tad, ja nezinām, kas ar mums notiek, jo tad mūsu iztēle kolosāli strādā negatīvā virzienā,» pieredzējusi Jana.
Ja dzemdētājas un vecmātes uzskati atšķiras, viņa cenšoties spoguļot abas puses: «Vecmāte nevēlas, lai tu mainītu pozu, jo viņai šķiet, ka tā bērniņš nāk labāk, vai ne, vecmāt?» vai «Tu centies pateikt, ka nevēlies lai tev veic iegriezumu?» Tad sieviete ir tā, kura to pasaka skaļi, un vecmāte to dzird, citādi bieži vien sieviete aizver muti un ciešas. Otrajās, trešajās dzemdībās varbūt viņa jau ir spējīga to izdarīt pati, bet ne pirmajās. Tāpēc mana sāpe pārsvarā ir par pirmajām dzemdībām. Arī statistiski dūlas vairāk tiek nolīgtas uz atkārtotām dzemdībām, jo ir sabojāta pirmā dzemdību pieredze, un tad ir daudz darba jāiegulda atkārtotās dzemdībās, ja sieviete uz tām vispār saņemas,» nopūšas Jana.
Šogad Latvijā Dūlu nedēļas moto ir «Lielās pārmaiņas». «Dzemdības ir tāds dzīves notikums, ko atceras vēl sirmā vecumā, pie tam — nevis tikai faktus un praktiskas lietas, bet arī sajūtas un emocijas. Runāju ar sievieti, kurai ir gandrīz 90 gadu, un arī viņa ļoti spilgti joprojām atceras savas dzemdības! To apzinoties, gribas vēl vairāk sievietes iedrošināt domāt par to, cik milzīgas pārmaiņas dzemdības nes. Runa nav tikai par bērna dabūšanu ārā no punča! Cik daudz emociju sevī ietver gan dzemdību diena, gan pēcdzemdību periods! Cik ļoti svarīgi būtu apzināti gatavoties visam priekšā stāvošajam!» spriež Jana.
Visu dzīvi sieviete mēdzot
atcerēties, piemēram, bezpalīdzību, neziņu un nedrošības izjūtu dzemdībās. «Jāsaprot gan, ka neviena vecmāte negrib dzemdētājai nodarīt pāri! Ja viņa kaut ko darīja, tad viņai bija savi apsvērumi, motivācija vai labā doma. Ja mēs spējam ieraudzīt to labo motīvu, ir daudz vieglāk notiekošo pieņemt, nevis domāt, ka otrs ir tīši darījis tev pāri un gribējis, lai tev ir grūtāk,» skaidro Jana. Viņa saskārusies ar gadījumu, kad sievieti gadu turpina urdīt jautājums, kāpēc vecmāte viņu tik ilgi «mocījusi», nevis uzreiz taisījusi ķeizargriezienu, redzot, ka bērns ir sapinies nabassaitē. «Bet vecmāte nevar redzēt, kas notiek ar nabassaiti! Nevienam ārstam nav burvju spējas, kas ļauj redzēt, kas īsti sievietes vēderā notiek! Sievietes bieži vien krietni pārspīlē medicīnas iespējas. Viņām šķiet, ka ārsti visu var redzēt un paredzēt. Un arī šīs sievietes gadījumā vecmātei bija labais motīvs — dot iespēju viņai piedzemdēt dabiski! Ķeizargrieziens ir ļoti sarežģīta operācija ar augstu komplikāciju risku. Tas nav kā attaisīt rāvējslēdzēju un izņemt bērnu! Jebkurš mediķis tomēr centīsies atļaut bērnam piedzimt dabiski, un tas ir tikai apsveicami. Uz visu var skatīties dažādi. Dzemdības ir dabisks, bet totāli neparedzams process, un ar to ir jārēķinās. Jāmācās ļauties, ka var notikt jebkas, un jāmācās pieņemt situāciju. Tas sagādā vislielākās grūtības mūsu laikmetā, kad visu varam paredzēt, noteikt, nokontrolēt un ierakstīt plānotājā. Jo vairāk ienāk dažādas tehnoloģijas, jo grūtāk atgriezties pie dabīgā un primitīvā, kas ir vajadzīgs dzemdībās,» secina Jana.
Tāpēc ir tik svarīgi gatavoties, iet uz kursiem, lasīt, vērtējot izlasīto, un noteikti piestrādāt pie emociju atpazīšanas un apzinātības praktizēšanas, fiksējot pašreizējo mirkli un esot kontaktā ar sevi. «Iet pa ielu un, nevis domās klīst pa darāmajiem darbiem, bet piefiksēt, kā pāri galvai pārlaidās baloži vai kā es tikko iekāpu peļķē, kas liecina, ka nāk pavasaris. Būt šeit un tagad! Nedarīt divas lietas vienlaikus — ja ēdu, tad tiešām baudu ēdienu! Apzinātība palīdz dzemdībās just, kas ar mani šobrīd notiek, kas man ir vajadzīgs. Spēja atpazīt emocijas ļauj sievietei ļauj nosaukt vārdā, kas viņā notiek: «Es tikko ļoti nobijos!», «Es negribu vairs te būt!», «Man sevis kļuva žēl, es gribu mājās!» Emociju palaišana ārā palīdz pat tad, ja situācija nav risināma,» zina teikt Jana.
Viena lieta ir «ravēt taku»,
noskaņojoties uz dzemdībām, bet otra lieta — gatavošanās pēcdzemdību periodam. Pirmajās stundās pēc dzemdībām dūla var būt sievietei blakus — palīdzēt sākt mazuļa zīdīšanu, pārrunāt visu tikko pārdzīvoto, censties saprast, ko sieviete ir izjutusi, un izmantot mirkli, lai iegūtu atbildes, ja kaut kas palicis neskaidrs.
«Nodarbībās mammas interesējas, kā bērnam pareizi dupsi nomazgāt, kā pareizi pacelt un nēsāt… Tad es saku — tas viss ir štrunts, salīdzinot ar to, ka pēc bērna piedzimšanas tu mēģināsi saprast, kā vispār funkcionēt un kā jaunajā situācijā dzīvot tālāk! Sevišķi pirms pirmā bērniņa piedzimšanas svarīgi apzināties to, ka tava iepriekšējā dzīve tajā brīdī — lai cik tas smagi skanētu — nomirs! Ar to neviens nerēķinās, ka zudīs tas, kā esi dzīvojis līdz dzemdību dienai, — ar savu rutīnu, elementārām rūpēm par sevi, brīdi vienatnē, kas iepriekš šķitis tik pašsaprotami. Tas var būt ļoti smagi. Traumējošs moments sievietei var būt jau pirmā bērna dzīves diennakts — tikko piedzimis kāds, kuram tu mazliet esi verdzībā! Tev jābūt gatavai pastāvīgi atsaukties viņa vajadzībām! Un viņš nemācēs pagaidīt! Bieži dzirdu mammu atzīšanos: «Es gribētu bērniņu kādam uz laiku atdot…» Kāpēc nereti zīdīšana beidzas visai drīz? Tieši tādēļ, ka tā ir iespēja mazliet atdalīties no bērna. Zīdīšanas problēmas reti rodas fizioloģisku iemeslu dēļ — biežāk mammai no zemapziņas spraucas atklāsme: «Es nebiju gatava, ka viņš tik daudz no manis paņems. Viņš pilnībā ir nozadzis manu dzīvi, bet es to negribu!» Ir labi spēt to godīgi pateikt un meklēt atbalstu līdzcilvēkos. Labā ziņa ir, ka tu pamazām pierodi pie jaunās dzīves,» apliecina Jana.
«Dzemdības ir kas tāds, kas izmaina sievietes dzīvi ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā. Dažreiz sieviete, kura pa dzīvi iet nepārliecināti, piedzīvo ļoti spēcinošas dzemdības, un arī dzīvē tālāk var aiziet krietni varošāka, spēcīgāka un noticējusi saviem spēkiem. Pēc grūtām dzemdībām bieži sievietes pārstāsta savu pieredzi, un es saku: «Mēs nevaram izmainīt to, kādas bija tavas dzemdības. Tajās bija tik daudz kā grūta, tomēr — vai ir kas tāds, ko tu vari no tā visa paņemt sev līdzi kā ieguvumu?» Pirmā reakcija mēdz būt: «Es tur neko labu neredzu. Tas bija šausmīgi. Gribu to aizmirst!» Bet uz šo pieredzi ir iespējams paskatīties mazliet citādāk. Ja tev kāds pirms dzemdībām būtu teicis, ka būs jāiztur tas, tas un tas, tu teiktu: «Nē, es to nevaru!»! Tagad tu esi pieredzējusi, ka spēj izturēt daudz vairāk, nekā šķiet. Vai nākamreiz, dzīvē sastopoties ar grūtībām jebkādā jomā, varētu paņemt šo kā resursu: «Ja es varēju paveikt to, kur likās, ka ir sasniegta manu spēju galējā robeža, tad es varu jebko dzīvē izdarīt!»? Iespējams, ka vīrs tagad skatās uz tevi citām acīm, un dzemdību pieredze ir jūs satuvinājusi. Jā, ir jāpārstrādā emocijas, tomēr kaut ko labu tajā visā ir iespējams atrast un paņemt no grūtuma spēku!
Ir vērts gatavoties gan dzemdībām, gan pēcdzemdību periodam, lai pat sirmā vecumā mēs varētu pateikt: «Tas bija sasodīti grūti, bet es izgāju tam cauri un varu to tagad atcerēties bez sažņaugtas sirds.»,» iedrošina Jana.
