Pēcdzemdību plānā — akcija «Spainis» un rūpes par sevi
23. marts, 2017 pl. 15:48,
Nav komentāru
LAIKRAKSTS "TALSU VĒSTIS"TREŠDIEN, 2017. GADA 22. MARTĀ
Elīna Lāce
Dūla Jana Biezā pēdējos gados kļuvusi gluži vai par topošo un jauno māmiņu balsi mūsu pusē — par ruporu, kas daudzu sieviešu neizprastās emocijas, patiesās vajadzības un klusās nopūtas dara sadzirdamas plašākai auditorijai. Sarunas ar nodarbību dalībniecēm pamudinājušas Janu runāt par pēcdzemdību periodu, kas bieži vien tiek atstāts neauglīgā pašplūsmā.
«Ļoti daudz uzmanības tiek veltīts grūtniecībai, ir sagatavošanās kursi, kuros lielu uzsvaru liek tieši uz dzemdībām. Nenoliedzami — tas ir svarīgi, tomēr uzskatu, ka par maz tiek runāts par to, kāda ir patiesā situācija pēc tam, kad bērniņš ir piedzimis. Piedzimšana nav laimīgās beigas, bet gan jaunais sākums!» atgādina dūla.
Ir dažādi iemesli, kāpēc topošajām māmiņām, īpaši tām, kuras gaida pirmo bērnu, ir tik kropļoti priekšstati par pēcdzemdību periodu, ka nākas piedzīvot dziļu vilšanos, sarūgtinājumu, bezpalīdzību un izmisumu. «Ja interneta meklētājā ierakstīsi «jaundzimušais», «jaunā māmiņa» vai «jaunā ģimene», būs aplūkojamas ļoti daudzas galerijas ar skaistu idilli — mierīgu bērniņu, kurš miegā smaida, guļot tik skaistās mammītes rokās, bet tētis ir abus apskāvis… Bet tie visi ir meli! Meli, ko mums iebaro ik dienas
un kas rada šo maldīgo priekšstatu.
Arī televīzijā īstu mammu neesmu redzējusi (parasti redzam skaistas māmiņas atbalstošas ģimenes ielokā, skaistos dzīvokļos ar skaistiem šūpulīšiem, skaistām drēbītēm un mantiņām), tāpat kā reālistiskas dzemdības filmās nerāda, tā vietā piedāvājot pārspīlējumus un muļķības. Bet tas viss ļoti iespiežas mūsu atmiņā un veido apziņu par to, kas ir pēcdzemdību periods,» uzskata Jana.
Latvijā nav pēcdzemdību aprūpes, un dūlas saredz to kā sāpīgu problēmu. Jana atzīst, ka savās nodarbībās viņa vismaz daļai māmiņu cenšas radīt reālistisku priekšstatu par drīzā nākotnē gaidāmo. «Ņemt lielu dzēšgumiju un dzēst plašsaziņas līdzekļu radīto bildi! Citādi visbiežāk seko ļoti liela vilšanās. Kā citādi, ja ir rozā brilles? Bet — vai esi gatava, ka trešajā dienā tavas sajūtas var mainīties? Ka jau trešajā dienā pēc dzemdībām tev būs jāraud no nekā, pat ja ārēji viss būs labi? Varbūt tev pat krūtis neasiņos, bet uznāks nomāktība, skumjas, raudulīgums, kaitinās apsveikumi, ko saņemsi telefonā, un nesapratīsi, kas ar tevi notiek: «Kur ir mans prieks? Kur ir mana lielā mīlestība pret bērnu? Kur ir mana pacilātība? Ar mani kaut kas nav kārtībā!» Protams, ne vienmēr tā ir, tomēr apmēram 85 procenti sieviešu piedzīvo pēcdzemdību skumjas pirmās divas nedēļas pēc bērniņa piedzimšanas, bet nevajag to jaukt ar pēcdzemdību depresiju vai nolemt, ka nav mātišķā instinkta vai vēl kaut kā. Cik ļoti pietrūkst tā, lai šīm izjūtām tiktu piešķirts normālums! Vienmēr cenšos mammām teikt: «Šobrīd ir grūti, smagi, tu esi apjukusi, bet tas viss ir normāli!» Par to netiek runāts, tāpēc gribas ielīst rāmjos, ko rāda sociālie tīkli un kas citiem ir ērtāki,» pamanījusi speciāliste.
Noderēs pēcdzemdību plāns
Viņa iesaka ar atbalstošiem palīgiem nodrošināties ne vien dzemdībās, bet arī pēcdzemdību periodā. «Līdzīgi kā sievietes raksta dzemdību plānu, būtu vērtīgi vismaz domās tādu radīt arī pēcdzemdību periodam. Latviešu sievietes ir ļoti stipras, tāpēc ir grūti pieņemt, ka mamma ar kaut ko varētu netikt galā. Kā gan var netikt galā ar savu bērnu?! Nē, ar bērnu viņa lieliski tiktu galā, bet ir svarīgi parūpēties par apkārtējo atbalstu praktiskajās lietās, lai vismaz pirmās divas nedēļas pēc dzemdībām sieviete varētu dzīvoties tikai pa savu istabu. Vajadzīgs kāds, kurš sarūpē siltas pusdienas, kurš iztīra māju, iemet veļas mašīnā drēbes un vēlāk izžauj… Jaunajai māmiņai pirmais laiks ir jāpavada, iepazīstot savu bērniņu, skatoties uz viņu, mēģinot saprast, kā sadzīvosim, kā iepazīsim viens otru, kāds šis bērns ir, kādas ir viņa vajadzības. Ja bērns vēlas daudz zīst, labi — mammai ir tam laiks! Nevis domāt, kā ātrāk dabūtu mazulīti prom no savām rokām, bet gan — kā rast iespēju būt kopā ar viņu. Bieži redzu, ka mammas nav tam gatavas. Viņas iztēlojas, ka bērns šad un tad ēdīs, bet starp ēdienreizēm mammai divas trīs stundas būs brīvas, tāpēc varēs pat pastrādāt, pabeigt bakalaura darbu, pagatavot vakariņas vīram, izmazgāt matus… Jā, viss būs, bet dažus mēnešus vēlāk! Jo sākumā bērniņš var vēlēties zīst visu laiku. Jo vairāk mamma centīsies tikt no viņa vaļā, jo vairāk viņš mammu prasīs! Tad sāksies domas, ka laikam nepietiek piena vai tas nav gana trekns, ja reiz bērns tik daudz laika vēlas pavadīt pie mammas krūts.
Parunājot ar sievieti, bieži sadzirdu dziļu vilšanos. Tās ir svētīgas asaras, ko mamma raud, atzīstot, ka visu bija iedomājusies citādāk, tāpēc nav prieka par bērniņu — drīzāk viņš šobrīd šķiet apgrūtinošs. Māmiņām mēdz būt kauns atzīt šādas sajūtas, bet patiesībā ir tik svarīgi uzzināt, ka tās ir normālas. Jaunā māmiņa drīkst justies dusmīga, nelaimīga, izmisusi! Viņa drīkst pateikt, ka ir sevis žēl. Atpazīt emocijas, pieņemt tās un, ja iespējams, problēmas risināt. Bieži vien apkārtējie tikai jūsmo par to, ka bērniņš ir piedzimis, neļaujot jaunajai māmiņai izteikt, kā viņa jūtas, kad, iespējams, dzemdībās piedzīvotais un neizrunātais maļas kopā ar pēcdzemdību sajūtām, kas rodas, kad jaundzimušajam, izrādās, ir milzīgas prasības, viņš naktī neguļ, bļaustās, un arī tas ir normāli,» konstatē Jana.
Vērtīgā akcija «Spainis»
Sievietei ir būtiski atrast cilvēku, kurš ir gatavs klausīties, lai varētu pārrunāt gan dzemdību stāstu, gan pēcdzemdību emocijas. Jana šajā dzīves posmā būtisko atbalstu dēvē par akciju «Spainis», ar to simbolizējot iespēju sievietei emocionāli atviegloties. «Spainis nerunā pretī, nemierina, nedod padomus, bet ļoti palīdz. Jā, arī dūla var būt šāds «spainis», kas sievietei ļauj izraudāties, nevis tikai klusina, ka bērniņš taču ir sveiks un vesels, un attaisno medicīnas personālu, ja kaut kas nav bijis tā, kā gribējies. Nevajag mudināt sievieti noliegt savas emocijas, ja viņa jūtas nobijusies, izmisusi vai nokaunināta.
Arī pēcdzemdību periodā jāļauj sievietei izteikt vilšanos, dusmas, netaisnīguma izjūtu, pieredzot, ka bērna tēvs tomēr nevar vismaz nakts stundās viņu nomainīt rūpēs par bērnu, jo bērns vienalga vēlas tieši mammas tuvumu. Tas patiesi var saistīties ar izmisuma izjūtu, ja pat naktīs nav iespēju atpūsties, tāpēc ir ne vien emocionāls, bet arī fizisks nogurums. Citreiz vēl ir dusmas par to, ka vīra dzīve sevišķi nav mainījusies, bet sievietes dzīve ir apgriezta kājām gaisā. Bieži vien šis ir iemesls, kāpēc sieviete pārtrauc zīdīt bērnu ar krūti — tā viņa iegūst vismaz kādu iespēju dabūt bērniņu projām no sevis. Nereti sievietes nav gatavas tam, cik ļoti lielā mērā jaundzimušais paņems mammu sev,» pamanījusi speciāliste.
Zinot, cik daudz spēka prasa rūpes par mazu bērnu, Jana atgādina, ka māmiņām ir tik svarīgi rūpēties par sevi (piemēram, guļot, kad bērns guļ, nevis šajā laikā tīrot māju), lai viņas spētu rūpēties par savu mazuli. «Lasīju lielisku salīdzinājumu — kad lidmašīnā stjuarte stāsta par skābekļa maskas uzlikšanu trauksmes gadījumā, viņa māca vispirms uzlikt masku sev, bet pēc tam bērnam. Kā parasti vecāki domātu? Ka vispirms maska jāuzliek bērnam! To redzu arī ikdienā — rūpēs par bērnu mammas ļoti izsmeļ sevi, aizmirstot parūpēties arī par savu resursu atjaunošanu. Protams, pirmo mēnesi vai divus tas būs grūtāk, jo bērniņš prasīs mammu visu, tāpēc šajā laikā svarīgi ir apkārtējie, kuri spēj pieņemt, ka sievietes pamatdarbs šobrīd ir būt kopā ar bērnu, nevis pagūt vēl simts lietas. Vēlāk ir vērts sākt domāt, kādā veidā sieviete var piepildīt savu enerģijas trauciņu, aizejot uz frizētavu vai trenažieru zāli. Citādi bieži gadās novērot četru piecu mēnešu vecu bērniņu mammas, kuras ir tuvu izdegšanas robežai. Bet mēs varam būt labi vecāki saviem bērniem tikai tad, ja paši pret sevi izturamies labi,» uzsver dūla.
Nevis vājums, bet spēks
Mammas mēdz uztraukties, ja bērns daudz raud un pastāvīgi prasās pie krūts. «Ar bērnu viss ir kārtībā, bet, mammīt, kas ir ar tevi? Kāpēc tev ir grūti pieņemt to, ka bērns raud? Vai tu jūties bezpalīdzīga? Vai tāpēc tu sev šķieti slikta mamma? Bet bērnam ir jāraud! Raudāšana neliecina par saņemtā piena daudzumu vai kvalitāti! Tā viņš pauž savas emocijas, raudāšana ir bērna valoda! Ir vērts viņā klausīties un māt ar galvu: «Jā, mazulīt, tu man stāsti! Es vēl īsti nesaprotu, ko tu stāsti, bet varu tevi uzklausīt. Es esmu tev blakus.» Lai to varētu, mammai pašai jājūtas labi, jāpieņem savas emocijas, un svarīgs ir apkārtējo atbalsts, lai viņi neteiktu: «Nu, ko tu viņu nenomierini! Iedot taču pupu! Jāiet pēc maisījuma, lai neraud!» Redzu diezgan lielu nežēlību pret jaunajām māmiņām, trūkst līdzcietības un iejūtības,» neslēpj Jana.
Zinot, ka ir daudz mītu par pēcdzemdību periodu, dūla vēlas palīdzēt sievietēm gūt mieru. «Aicinu mammas būt pieņemošākām pret sevi un nebarot tik ļoti iekšējo kritiķi. Man patīk ieteikums — domā par sevi kā par labu mammu, un tu būsi! Tā jau ir cita tēma — cik izteikts mūsdienu sabiedrībā ir kults, kas liek dalīt: slikta mamma, pietiekami laba mamma, ideāla mamma! Man vienmēr ir prieks, aizejot pie jaundzimušā māmiņas, redzēt, ka viņa ir ģērbusies halātā un māja nav ideālā kārtībā. Toties es satraucos par mājām, kur jaundzimušo mammas ir smuki sapucējušās un viss spīd un laistās!
Ikvienu jauno māmiņu gribas iedrošināt, ka tas, ko viņa piedzīvo un kā jūtas, ir normāli. Savukārt tās, kuras vēl gaida bērniņu, gribu sagatavot, ka var būt grūti. Būs arī tā skaistā bildīte, pēc kādas ilgojamies,
bet — vēlāk. Šobrīd vien jāapzinās, ka uzņemies visgrūtāko darbu pasaulē: būt par māmiņu, tāpēc ir vērts gatavoties un piesaistīt palīgus, jo tas būs nevis tavs vājums, bet gan tavs
spēks,» iedrošina Jana.
Jaundzimušajam piedzimšana nebūt nav laimīgākais brīdis, jo laimīgs viņš bija mammas vēderā. Fiziski gan mazulītis ir piedzimis, bet emocionāli šai pasaulei gatavs kļūst ap trīs
mēnešu vecumu. Mamma viņam ir kā sargeņģelis, pie kura ir svarīgi turēties laikā, kad piedzīvotas tik ievērojamas pārmaiņas. Vecākiem ir vērts padomāt, kā panākt bērniņam
pretī, mazinot viņa pēkšņo diskomfortu, nevis rūpējoties tikai par savām ērtībām.
